Funebris oratio in matris

Teikts Rūjienas Sv.Bērtuļa baznīcā
Ceturtdien pēc Trīsvienības svētkiem
AD 2010 3.jūnijā

Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" /Jņ 11:25-26/

Kad mamma man lūdza, lai es vadu viņas izvadīšanas dievkalpojumu, es sākumā gribēju atteikties, jo zināju, ka tas būs grūti. Mamma to labi saprata, toties ļoti vēlējās, lai viņu izvadītu līdzīgi kā tēvu. Mamma visu bija ļoti labi izplānojusi. Ko viņa vēlējās vilkt mugurā, kādas dziesmas dziedāt, kurus noteikti jāaicina, kādā veidā vēlas dievkalpojumu. Mamma vienmēr labi plānoja. Bet neviens nevar plānot savas nāves dienu. Neviens nevar zināt, kad viņš mirs. Bet mēs visi zinām, ka kādreiz mēs visi mirsim. Neviens nav izsprucis no nāves nagiem. Mums atliek vairākas alternatīvas: ignorēt patiesību, ka mēs arī reiz mirsim; baidīties no tā; vai pieņemt to un sagatavoties tam. Bībele pamāca mums: Apkop savu namu, jo tu mirsi. Lai jūsu gurni ir apjozti un sveces spīdošas; esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai viņš nāk vakarā, vai nakts vidū, vai pirmajos gaiļos, vai rītā, lai viņš nākdams jūs neatrod guļam /2Ķēn 20:1, Lk 12:35,37-38/. Mamma sagatavoja savu namu, apjoza gurnus, un lika svecēm spītēt līdz galam.

Vairāki cilvēki šajās dienās ir man teikuši, ka mamma bija "gaišs" cilvēks, labs cilvēks, izpalīdzīgs cilvēks. Par šiem izteikumiem es esmu ļoti pateicīgs, un šie vārdi dara šo grūto brīdi vieglāku. Toties, vairāki arī izteikuši izbrīnu par to, cik mamma bija mierīga, pieņemot savu nāvi, un kā viņa par to varēja tik brīvi runāt un plānot visu. Daži kļūdaini minēja, ka tā esot rietumu domāšana, kamēr citi pareizi teica, ka tā bija viņas ticība, kas deva drošību, mieru.

Mana mamma nebija teoloģe. Viņas zināšanas par Bībeli nebija lielas. Toties viņai bija praktiska teoloģija, kāda var būt ikvienam kristietim. Viņa lasīja Bībeli katru dienu un lūdza Dievu no rīta un vakarā – par saviem dēliem, mazbērniem, draudzi, draugiem. Viņas slimībai progresējot, visvairāk viņai sāpēja sirds par divām lietām, ka viņa nevarēja vairs piedalīties dievkalpojumos un vairs nespēja apciemot un palīdzēt saviem aprūpējamiem, kuri drīzāk bija labi draugi, nekā diakonijas objekti.

Ticība Kristus uzvarai par nāvi, deva manai mammai drosmi skatīties nāvei acīs, un teikt līdz ar Ījabu Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu /Īj 19:25-26/. Mamma zināja, kas viņai deva dzīvību, un tādēļ zināja, kas viņai to atņems, un tādejādi, kas viņas dzīvi tur rokās. Viņai nebija bail no nāves, jo viņa ticēja, ka Kristus viņas Pestītājs ir augšāmcēlies. Un tāpēc, ka Viņš ir dzīvs, viņa zināja, ka pēcgalā būs arī dzīva. Viņa tam ticēja, un par to nemaz nešaubījās.

Ticība nav tukša cerība, lai mēs justos labi. Ticība ir stingra paļāvība uz Dieva apsolījumiem, zinot, ka šai pasaulē mums būs vilšanās, bēdas, grūtības, bet, ka Dievs mūs nekad, un nekādā gadījumā nepievils. Varbūt mums būs jāiet caur uguni un ūdeni, bet Dievs Kristū mūs nekad neatstās. Jo mēs esam Viņa bērni.

Bija divas lietas par ko mamma vēlējas, lai es saku uzrunā – pirmā ir, ka viņa mīlēja savus dēlus, un darīja visu, lai viņiem būtu labāk nekā viņai pašai bija. Mamma man arī mācīja par to, kas ir mīlestība. Īsta mīlestība nav tikai emocijas, bet mīlestība ved uz konkrētu rīcību.

Otra bija, lai es runāju par Dievu. Līdzīgi, kā es, Rasmas dēls saņēmu savu miesu viņas miesās, un tā mēs esam radinieki, tā mamma saņēma savas miesas no savas mammas. Tā tas ir ar mums visiem. Mēs kļūstam cilvēki no savas mammas. Bībele saka Tu [Dievs] mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās /Ps 139:13/. Vēl vairāk, kā tas ir ar mums, tā tas ir ar Dieva Dēlu – Jēzu. Jēzus saņēma savas miesas no savas mammas, Jaunavas Marijas, un kļuva cilvēks uz mūžīgiem laikiem. Un Kristus savās mātes dotajās miesās tika tiesāts, sists krustā, nomira un tika guldīts kapā, bet trešajā dienā Viņš augšāmcēlās, un tagad sēž pie Tēva labās rokas godībā. Ziemsvētkos un katrā reizē, kad svinam Vakarēdienu mēs pieminam faktu, ka Dievs kļuva cilvēks caur Kristus mātes miesām, bet šodien manas mammas bēru dienā vēlos uzsvērt, ka tajās pašās miesās kurās Kristus mira, Viņš arī augšāmcēlās. Un tas ir nozīmīgi mums, jo kā skan Atanāzijas ticības apliecībā, ka Kristū cilvēcība ir uzņemta Dievā. Caur kristībām, mūsu mirstīgā miesa tiek uzņemta Dievā. Tādēļ, mēs varam droši liecināt, ka Viņš mūs neatstās, jo Viņš ir savienojis savu dabu ar mūsējo.

Mammas papīros es atradu mazu lapiņu, ko viņa nēsāja sev līdzi, kur bija ar viņas roku rakstīts citāts no Jesajas grāmatas 41. nodaļas, 10.pants: Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!" /Jes 41:10/.

Ticība Trīsvienīgajam Dievam – Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, bija mammas stipruma avots. Par to es nešaubos. Lai Dievs dod mums tādu pašu pārliecību, un tādu pašu drosmi skatīties nāvei acīs un teikt – tev nav varas pār mani, jo mans Glābējs ir dzīvs. Āmen.