Written by Karlis R. Zikmanis on . Posted in About Jesus
Daudziem tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai konfesijas atkal apvienotos kas dotu zīmi redzamai vienotībai. Rodas jautājums, vai Kristus ir dalīts? Lai tiem atšķirīgu viedokļu par baznīcām atspoguļo atšķirīgu viedokļu Kristū.
Bet Kristus ir dalīts? Svētie Raksti saka, ka Viņš nav. Kā tas bija Korintā, tāpēc tas ir mūsu draudzēs šodien. Viens saka, ka es esmu no Apollo vai Zikmanis vai Bušs, otrs saka, ka es esmu Pāvila vai Pētera vai jebkura cita sludinātājs, kas atbilst manu iedomātā. Cilvēka fallenness padara šo apgabalu.
Kristus nav sadalīta. Mēs esam. Mūsu sadalīti sirdis. Mūsu grēcīgo dabu.
Kristus iedibināja savu vienu Baznīcu kā Svētais, katoļu un apustuliskās baznīcas, ko nevar redzēt ar neapbruņotu aci, bet uztver ticībā atzīstamies šajā konfesiju. Pat kā kopības svēto (pagātni, tagadni un nākotni), var redzēt, ko Dievs vien, tāpēc, arī var Viņa Baznīca ir redzams vienīgi Viņam. Jebkura vienotība mēs uztveram ir daļēji, jo mēs varam redzēt tikai daļēji, jo caur spoguli vāji.
No Viņa Baznīcas atdalošā dažādās konfesiju, manuprāt, bija darbs grēka kritušā cilvēka. Jebkurš mēģinājums kritušā cilvēka atjaunot redzamu vienotību Baznīca Kristus radīs tālāku sadalīšanu.
Ja un kad Kristus vēlas, lai atjaunotu redzamu vienotību ar baznīcu, ir jautājums labāk atstāt vienīgi Viņam. Varbūt redzams vienotība ir svarīgi kritušā cilvēka kā taustāmu pierādījumu, kas liecina par Kristus Dieva. Pat kā nelabs un laulības pārkāpēja cilts Kristus laikā bija liegta šādu zīmi, tā arī, iespējams, mūsu paaudze ir liegta zīmi redzamu vienotību.
Written by Karlis R. Zikmanis on . Posted in About Jesus
“Tas nebija Kristus nodoms noraidīt vai nicināt gavēni... tas bija Viņa nodoms atjaunot pienācīgu gavēni.” Mārtiņš Luters[1]
Attieksme pret gavēni ir dažāda. Daži strikti to ievēro, citi to ignorē, kamēr daži uzskata to par evaņģēlija brīvības pārkāpumu. Kaut gavēnis nav pavelēts Jaunajā Derībā, Jēzus skaidri teica “kad jūs gavējat...”[2]. Jēzus neteica, “ja gadījumā jūs gavējat”. Viņš paredzēja, ka kristieši gavēs. Daudz Bībeles varoņu un arī citi cilvēki, tādi kā Mārtiņš Luters un Reformācijas tēvi regulāri gavēja.[3] Tā nav obligāta, bet tā ir svētīga disciplīna.
Gavēnis ir sastopams visās pasaules reliģijās un kultūrās, un tam ir dažādi mērķi. Vai tā būtu sevis nicināšana un šaustīšana (kā viduslaikos); vai veids, kā sasniegt apgaismību un iegūt sava dieva labvēlību; vai tas ir politiski motivēts, kā bada streiks; cilvēkiem – kristiešiem un nekristiešiem – bieži ir liela nesaprašana par gavēni.
Gavēnis ir cieši saistīts ar kristībām – kad katehūmeni gatavojās kristībām Lieldienās, viņi kopā ar draudzi pirms tam gavēja.[4]
Svarīgākais, ko paturēt prātā, ir, ka kristīgs gavēnis nekādā ziņā nav līdzeklis, kā pielabināties Dievam, iegūt Viņa labsirdību vai pelnīt Viņa žēlastību. Kristīga gavēņa centrs ir Kristus, nevis cilvēks pats, viņa ambīcijas un mērķi. Tas arī nav veids, kā spodrināt savu kristīgo tēlu. Tā ir privāta lieta – jums ar Dievu.
Kristīga gavēņa mērķi ir vismaz trīs[5]. Pirmais: tādēļ, ka grēks ienāca pasaulē caur ēšanu, mēs ierobežojam savas kārības ēšanas paradumos. Otrais: gavēnis vienmēr ir bijis saistīts ar grēku nožēlu un lūgšanu. Trešais: mēs apzināti pievēršam uzmanību ziedošanai, tuvākmīlestībai un labo darbu darīšanai.
Gavēņa vai Ciešanu laiks sākas ar dievkalpojumu Pelnu trešdienā un noslēdzas ar dievkalpojumu Lieldienās. Pēc tam – Lieldienu vai Gaviļu laikā nedrīkst (nevajadzētu) gavēt, jo Kristus ir augšāmcēlies. Aleluja!
Pirms gavēšanas no ēdiena konsultējieties ar savu ārstu un noskaidrojiet, vai jūsu veselības stāvoklis to pieļauj. Ir arī cita veida gavēšana.
Written by Karlis R. Zikmanis on . Posted in About Jesus
Man kādreizējais prāvest teica, ka dzīvē cilvēki mēdz domāt par Dievu trījos veidos:.
1. Viņi saredz DIEVU kā PARĀDNIEKU.
It kā Viņš mums būtu parādā. Dievs man ir parādā labu dzīvi, labu veselību, daudz bagātību vai ko citu. Bet Jēzus saka: “Vispirms tu esi Dieva valstība un Viņa taisnīgums, un visas šīs lietas tiks pievienotas tev.”
Tas kā Viņš vīriešu būtu parādā. Dievs ir pārādā labu dzīvi, labu veselību, bagātību vai ko citu. Miniet, ka Jēzus vispirms Dieva meklējiet valstība un Viņa taisnība, vai vīzas šīs tiks piemestas lietas.
2. Viņi SEVI redz kā neticamus PARĀDNIEKUS. Tas, ka mēs esam Dievs, viss ir fakts, tu vienkārši nevari tikt apkārt. Dievs visu uztaisīja, tas pieder Viņam. Mēs esam tikai aprūpētāji. Ja nebūtu Dieva un viņa pašaizliedzīgās mīlestības, šī pasaule, ko mēs uztveram kā pašsaprotamu, vienkārši neeksistētu. Tāpēc mēs esam parādā Dievam, bet te ir doma, ka es tikai domāju par savu parādu un nevis par Dievu. Es domāju, ka Dievs mani ienīst tā parāda dēļ, ka tāpēc man jāliek VIŅAM mani MĪLĒT. Ka man kaut kas jādara, lai Dievs mani ievērotu. Jēzus mums vēlreiz atgādina, ka visi mati uz mūsu galvām ir numurēti, ka ikviens mūsu dzīves sīkums nepaliek nepamanīts. Viņš mūs sauc par saviem draugiem un acu āboliem. Kā māte, kas zem spārniem ievelk savus cāļus, tāpēc Jēzus vēlas, lai mēs būtu tuvu viņa sirdij.
3. Viņi redz SEVI kaut kur STARP šīm divām galējībām Un tur, kur mums jābūt. Ceļam vienmēr ir divi grāvji abās pusēs. Lai ietu pa šauro ticības ceļu, mums jānorobežojas no galējībām un jāturas cieši pie esenciālajām. Kas tas būtu? 1. Skatīties uz Dievu tā, kā viņš patiesībā ir - mīļākais, tēvs, dāvinātājs, glābējs, dziednieks, skolotājs. Viņš ir Dievs, bet Dievs, kurš tik ļoti mīlēja viņa radījumu, ka atmeta savu dievišķo varu un majestātiskumu, lai uzņemtos karpeneru dēla vienkāršo dzīvi. Dievs kļuva par cilvēku, lai cilvēks kļūtu dievišķs, tiktu padarīts par svētu un ienāktu pašā Dieva klātbūtnē. Viņi redz Dievu kā mīlestības Dievu. Tas ir pirmais un galvenais. Redzēt visu, ko Dievs dara caur šo sapratni, to, ko Viņš dara aiz mīlestības, jo Viņš ir mīlestība.
Otrkārt, mums jāsaprot, ka mēs vairs nevaram likt Dievam mūs mīlēt, ko viņš jau dara. Viņš mīl mūs vairāk, ko varam iedomāties. Jā, mēs izjaucam viņa baušļu dienu un dienu no dienas. Bet bauslība neliks Dievam tevi mīlēt vēl vairāk. Dievs ir bezgalīgs un viņa mīlestība ir bezgalīga. No bezgalības nevar ne pieskaitīt, ne atņemt. Mums jālūdz, lai mēs iemācāmies vairāk mīlēt Heimu, kā dziesmā teikts: “Deju pa dienu, lai viņi redzētu skaidrāk, lai viņi vairāk mīlētu Viņu.” Tas ir kristietības pienākums.
Šādus tekstus rakstīju pirms gadiem, kad biju ļoti sajūsmināta par savu ticību. Es joprojām esmu, bet entuziasms ir pārgājis dziļākā līmenī. Varētu jautāt, kāpēc rakstīt tik vienkāršas lietas par Dievu. Mēs gribam iet dziļāk ticības mistērijās. Bet ticības dziļumu var apgūt tikai tad, ja mācāmies divas lietas 1) Lai vairāk mīlētu Heimu, ka pati dzīve, un 2) Mīlēt savu kaimiņu kā sevi pašu. Kad esat apguvis šos divus baušļus, jūs esat sasniedzis pilnību. Līdz šai dienai mums atkal un atkal jāatgriežas pie mūsu Feitas, Kristus un Viņa vārdiem, kas ierakstīti Svētajos Rakstos.
Mēs sākam ar to, ka palūkojamies uz Dieva ideālo standartu, uz to, ko Dievs sauc par labu. Un tad mēs salīdzinām savu dzīvi kā pret spoguli, pret šo Dieva ideālo standartu, lai redzētu, kur mēs esam stipri un kur esam vāji un kur mēs galīgi netiekam. Bet neapstājieties tur. Lasiet tālāk par to, ko Dievs domā par mūsu nožēlojamo stāvokli.
Daudziem tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai konfesijas atkal apvienotos kas dotu zīmi redzamai vienotībai. Rodas jautājums, vai Kristus ir dalīts? Lai tiem atšķirīgu viedokļu par baznīcām atspoguļo atšķirīgu viedokļu Kristū.
