Maisi un pelni
Teksti: Jes 58:1–12; Mt 6:1-6,16–21
“Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos – vai tu to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas Tam Kungam patīk? (Jēs 58:5)
Grēks sabojā visu. Vai jūs dzirdējāt, ko teicu, un saprotat? Grēks sabojā visu! Nevis mazu daļu. Nevis bišķiņ’. Nevis mazliet. Bet visu! Ir teiciens, ka mazs darvas piliens sabojā veselu mucu medus. Līdzīgi mazs grēciņš sabojā veselas dzīves. Manu dzīvi, jūsu dzīvi, citu dzīves. Atcerieties, ka viss, kas bija vajadzīgs, lai zaudētu paradīzi, bija viens mazs kodiens. Viens kodiens aizliegtajā auglī un puff!, viss tika zaudēts. Cilvēks tiek atšķirts no sava Radītāja. Cilvēks tiek atšķirts no savas sievas, un no otra cilvēka. Cilvēks tiek atšķirts no sevis paša. Grēks ir tik nāvīgs!
Vai esat redzējuši krāsnī vai ugunskurā kādu atsevišķi izdegušu zariņu vai malkas pagalīti, kas nav zaudējusi savu formu? Tā ir pilnīgi izdegusi, bet kaut kāda iemesla dēļ joprojām tur stāv vesela, pēc formas – koka gabals, bet pēc satura – pīšļi. Ārēji tas izskatās nosacīti normāli. Bet iekšēji – puteklis. Viens pieskāriens un tas sabrūk. Tādi esam mēs. Tiklīdz mums pieskaras grēks vai nelaime, mēs sabrūkam. Nevajag daudz, lai no normālas dzīves nokļūtu līdz stāvoklim, kad viss jūk un brūk. Tēlojam, kas esam stipri, bet īstenībā esam daudz vājāki, nekā gribētos.
Šodien dzirdējām vārdus no Pirmās Mozus grāmatas, kas tik precīzi raksturo mūsu situāciju, kad Dievs brīdināja Ādamu, un līdz ar to brīdina arī mūs: “Ņem vērā, cilvēk, ka no pīšļiem tu esi ņemts, par pīšļiem tev atkal jāpaliek” (1Moz 3:19). Kā izdedzis skaliņš, kas aiz žēlastības notur sevi savākušos, jebkurā brīdī ar grēka mazo pieskārienu var izjukt un tapt par to, kas tas īstenībā ir—pīšļi, tādi mēs esam. Pēc izskata stipri un vareni, toties pēc būtības vāji un trausli. Viens viegls pieskāriens un mēs sabrūkam. Ja viss, kas bija vajadzīgs, bija viens mazs kodiens, kādi mazi meli, viens maziņš grēciņš, lai atšķirtu mūs no Dieva un citam no cita, tad mēs neesam tik stipri un vareni, kā mēs par sevi domājam.[1]
Jautājums ir, vai savā ikdienā mēs par to domājam? Diez vai. Es personīgi par to nedomāju, vismaz nedomāju ik brīdi. Kaut ko iedomājos, kad pienāk laiks skaitīt grēksūdzi. Cik ir cilvēku, es tai skaitā, kas tiešām “skaita” grēksūdzi, nevis izrunā no sirds šos pazīstamos vārdus? Man ir un jums arī ir vispārinātas domas par sevi, kā par grēcinieku, kā par likumu pārkāpēju. Mūsu smadzenes teorētiski piekrīt domai, ka esam baušļu pārkāpēji, bet ja tā nopietni – ne es, ne jūs nedomājam par savu grēku un vājumu katru dienu.
Varbūt tas būtu pārāk smagi, ja mēs visu laiku domātu par grēku, pārāk paralizējoši. Viduslaikos cilvēki, sevišķi mūki sita sevi ar pātagām u.tml., lai gandarītu par saviem grēkiem. Bet vai tas ir tas, ko Dievs grib no mums?
Ja atrodam laiku par to domāt, mēs atminamies, ka esam vāji un nespējīgi, sevišķi, kad sastopamies ar kārdinājumiem. Kā jau teicu, viens pieskāriens un mēs sabrūkam. Pīšļi atriežas pīšļos.
Mēs varam tikai brīnīties, kas bija tik kārdinošs, ka Ieva tik ļoti gribēja tajā auglī iekosties? Kas bija tik nevainīgs tajā situācijā, ka Ādams nebrīdināja un pat neapstādināja savu sievu, nesaprazdams kādas milzīgas, universāls un tālejošas būs sekas. Viņš ir tikpat vainīgs, kā viņa. Katrs savā veidā. Bet abi vainīgi. Būdami viņu bērni, mēs esam mantojuši šo vainu, kaut katrs grēks izpaužas citādāk.
Kad domājam par sevi, cik vainīgi mēs jūtamies? Kādi ir tie aizliegtie augļi, ko mēs metamies ar gardi muti ēst? Un tagad es domāju, ja nebūtu Kristus. Ir viegli skriet pie Kristus, un mums jāskrien pie Kristus kā pie mūsu glābēja, kā mūsu pestītāja. Bez Viņa mēs patiešām būtu pazuduši. Bet ja Viņš nebūtu? Kas tad?
Mans darbs kā mācītājam nav uzrādīt grēku. Ja es rādītu ar pirkstu katram no jums, cik pirkstu rādītu atpakaļ uz mani? Mans tēvs man to iemācīja. Ir viegli uzrādīt skabargu, bet vai redzam baļķi? (Mt 7:3) Uzrādīt grēku ir Svētā Gara darbs. Es sludinu Bauslību un Evaņģēliju. Ja Svētais Gars lieto manus vārdus, lai atgrieztu un pamudinātu uz grēkapziņu, tad tās ir Viņa tiesības un darbs. Viņš to dara ar nolūku. Lai vestu mūs pie Kristus. Kā skan dziesmā:
“Kāds esmu, bargas vētras dzīts
no ienaidnieka iebaidīts,
un smagu šaubu nomocīts
tāds nāku šodien, Dieva Jērs”[2]
Bet mans jautājums šovakar nav, kāds es jūtos tagad, bet, cik un kādā mērā mēs izjūtam savu grēcīgumu? Jo mazāk mēs jūtamies kā grēcinieki, jo mazāk mēs izjūtam nepieciešamību pēc pestītāja. Jo vairāk un dziļāk to izjūtam, jo vairāk un dziļāk sapratīsim nepieciešamību, lai kāds mūs izglābtu. Līdzīgi, kad Jēzus stāstīja par parādniekiem – tam, kam piedots maz, mīlēja maz. Tam, kam piedots daudz, mīlēja daudz. (Lk 7:47)
Šī diena – Pelnu diena ir ieguvusi savu nosaukumu no senas prakses, kad cilvēki, izjutuši šo smagumu, novilka ikdienišķās smalkās drēbes, un uzvilka raupju maisu, sēžot pelnos, lai acīm redzamā veidā nožēlotu savus grēkus. No pīšļiem esam ņemti, pie pīšļiem atkal atgriezīsimies.
Mums ir dots šis laiks Baznīcas gadā, lai pārdomātu mūsu grēkus un izjustu tos, kaut vai kādu no tiem, lai saprastu, kas mēs esam pēc būtības. Tādēļ lasījām desmit baušļus. Kuru esam no tiem pārkāpuši domās, vārdos un darbos? Kristus ir un paliek pie mums, kamēr mēs iziesim šo ceļu. Ja Viņš nebūtu, tad mēs tiešām sabruktu.
Senatnē, pirmbaznīcas laikā, lai sagatavotos uz savām kristībām, lai pagrieztu muguru visam tam, kas runā Kristum pretī, iesvētāmie līdz ar visu draudzi gavēja un ikdienas izsūdzēja grēkus. Četrdesmit dienas viņi pavadīja šķīstoties, atminoties visu to, kas viņus šķir no Dieva, no tuvākmīlestības, un Bībeles mācībām, pieminēdami visu, ko Dievs bija darījis viņu labā, glābdams viņus no saviem netīrajiem darbiem. Dievs caur Jesaju saka, ka mūsu grēki, sīki vai grandiozi, ir kā sārņains tērps (Jes 64:6). Tā mēs esam palikuši kā nešķīsti. Viscaur netīrs. Un nav svarīgi, vai mēs domājam par lieliem pārkāpumiem – netikumību, zādzību, slepkavība (kaut domās), vai maziem grēciņiem – aprunāt savu kaimiņu, tiesāt savu ticības brāli vai māsu, likt sevi pirmajā, nevis pēdējā vietā, vai grēkot ar savu attieksmi vai rīcību, kas skaidri norādīts Bībelē, kā nešķīsts vai riebīgs Tā Kunga acīs. Ciešanu laiks, ir laiks apdomāt šādas lietas un atgriezties no tām.
Gavēnis pats par sevi neko mūsos nedara, jo ar darbiem netiekam glābti (Ef 2:8). Bet gavēnis ir līdzeklis, lai parādītu, cik vāji mēs esam. Kas tas ir? Atteikties no kāda ēdiena, kāda saldumiņa, kādas izpriecas, kādas baudas četrdesmit dienas? Mozus tā darīja! Elijs tā darīja! Un mūsu Kungs un Pestītājs tā darīja! Gavēnis, lūgšana, grēksūdze un Bībeles lasīšana, ziedošana un tuvākmīlestība – tas viss rāda, cik vāji esam savos spēkos, un cik vājas ir mūsu apņemšanās, cik grūti mums šīs samērā vieglās lietas darīt, tādējādi atklājot, cik atkarīgi mēs esam no Dieva žēlastības.
Man bija draugs, kurš apņēmās gavēt no visa veida ēdiena četrdesmit dienas, kā to darīja mūsu Kungs tuksnesī. Viņš atturējās no visa ēdiena, tikai dzerdams tējas un ūdeni sešas nedēļas, turklāt turpināja strādāt noliktavā smagu darbu. Visi viņa ticīgie draugi vēroja viņu, lai palīdzētu, ja gadījumā kaut kas ar veselību noietu griezi. Bet viņš turpināja, un pēc četrdesmit dienām visi ļoti gribēja zināt, kādu “atklāsmi” viņš bija saņēmis, kādi “kalna galotnes piedzīvojumi” viņam bijuši, kādu īpašu “vārdu” viņš bija dzirdējis no Tā Kunga. Ar smaidu uz lūpām viņš atbildēja – es uzzināju, ka mēs esam pilnīgi atkarīgi no Dieva žēlastības. Tāda bija “lielā” atklāsme. Bez Dieva žēlastības mēs sabruktu kā izkustināts pīšļu skaliņš.
Caur Jesajas lūpām Dievs retoriski mums vaicā: “Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos – vai tu to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas Tam Kungam patīk?”
Gavēnis un Ciešanu laiks nav, lai mērdētu miesu, nokārtu galvu un justos vainīgi par saviem grēkiem. Vainas apziņa pats par sevi nekur neved bez gaismas tuneļa galā – Lieldienām. Vainas apziņa bez grēksūdzes un piedošanas saņemšanas veda Jūdu pakārties. Toties vainas apziņa ar grēku sūdzēšanu un piedošanas saņemšanas veda Pēteri kļūt par pirmo apustuli starp līdzīgiem. Gavēnis ir laiks, lai apzinātos savu patieso stāvokli. Jušanās vainīgam ir tikai pirmā daļa. Svarīgākā daļa ir atgriešanās (t.i., pagriezties no grēka un ļaunā savā dzīvē), un ar Dieva žēlastību ticēt un sekot Kristum.
Lai Dievs dod mums tādu gavēni, kas Viņam patīk. Lai mēs saprastu, kas mēs esam un kādi mēs esam, lai mēs ar Dieva palīgu atgrieztos no sirds un ticētu evaņģēlijam pa īstam. Āmen.
[2] LELB Dziesmu Grāmata (© 2015, Ihtis, Rīgā) 197. dziesma "Kāds es esmu, tāds es nāku."