• Home
  • English and Latvian

Krīstīgs Pashas mielasts

b_200_150_16777215_00_images_stories_jesus_teaches_in_the_synagog.jpgKatru gadu Klusajā nedēļā mēs savās draudzēs esam svinējuši Kristīgu Pashas mielastu. Tas iesākās ar mūsu mazo grupu 10 cilvēku sastāvā, un, gadiem ejot, dalībnieku skaits ir pieaudzis līdz 100.

Interese ir liela. Esmu devis lekcijas vairākas reizes par šo tēmu un mācītāji ir lūguši no manis Pashas materiālus, lai viņi varētu svinēt Pashu savās draudzēs.

Šī iemelsa dēļ esmu veidojis šo lapu. Materiāls ir latviešu valodā.

Pashas materiāls:

  1. Kristīgs Pashas "Hagada" 
    • Kad spiedīsiet uz "Hagada" linku, parādīsies jauns logs.
    • Klikšķiniet "Lejuplādēt" (atcerieties, kur saglabājat failu!), un saglabājiet "Hagadā" savā datorā.
    • Atveriet "Hagada" no vietas, kur jūs to bijāt saglabājuši. Parādīsies PDF logs.
    • Spiediet pogu "Print", izvēlēties opciju "Booklet".
    • Ja jūsu printeris atbalsta div-pusīgu drukāšanu, izvēlieties "print on both sides", savādāk izdrukājiet "nepāra" lapas un tad "pāra" lapas uz otras puses.
  2. Galda saklāšana
  3. Pashas receptes
  4. Pashas lietu saraksts

Pashas dziesmas

Pashas video

Drukāt E-pasta adrese

Vai Kristus is dalīts?

b_200_150_16777215_00_images_stories_kristus_patverums_visiem.jpgDaudziem tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai konfesijas atkal apvienotos kas dotu zīmi redzamai vienotībai. Rodas jautājums, vai Kristus ir dalīts? Lai tiem atšķirīgu viedokļu par baznīcām atspoguļo atšķirīgu viedokļu Kristū.

Bet Kristus ir dalīts? Svētie Raksti saka, ka Viņš nav. Kā tas bija Korintā, tāpēc tas ir mūsu draudzēs šodien. Viens saka, ka es esmu no Apollo vai Zikmanis vai Bušs, otrs saka, ka es esmu Pāvila vai Pētera vai jebkura cita sludinātājs, kas atbilst manu iedomātā. Cilvēka fallenness padara šo apgabalu.

Kristus nav sadalīta. Mēs esam. Mūsu sadalīti sirdis. Mūsu grēcīgo dabu.

Kristus iedibināja savu vienu Baznīcu kā Svētais, katoļu un apustuliskās baznīcas, ko nevar redzēt ar neapbruņotu aci, bet uztver ticībā atzīstamies šajā konfesiju. Pat kā kopības svēto (pagātni, tagadni un nākotni), var redzēt, ko Dievs vien, tāpēc, arī var Viņa Baznīca ir redzams vienīgi Viņam. Jebkura vienotība mēs uztveram ir daļēji, jo mēs varam redzēt tikai daļēji, jo caur spoguli vāji.

No Viņa Baznīcas atdalošā dažādās konfesiju, manuprāt, bija darbs grēka kritušā cilvēka. Jebkurš mēģinājums kritušā cilvēka atjaunot redzamu vienotību Baznīca Kristus radīs tālāku sadalīšanu.

Ja un kad Kristus vēlas, lai atjaunotu redzamu vienotību ar baznīcu, ir jautājums labāk atstāt vienīgi Viņam. Varbūt redzams vienotība ir svarīgi kritušā cilvēka kā taustāmu pierādījumu, kas liecina par Kristus Dieva. Pat kā nelabs un laulības pārkāpēja cilts Kristus laikā bija liegta šādu zīmi, tā arī, iespējams, mūsu paaudze ir liegta zīmi redzamu vienotību.

{/lang}

Drukāt E-pasta adrese

Funebris oratio in matris

Rasma Swinging 1995Teikts Rūjienas Sv.Bērtuļa baznīcā
Ceturtdien pēc Trīsvienības svētkiem
AD 2010 3.jūnijā

Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" /Jņ 11:25-26/

Kad mamma man lūdza, lai es vadu viņas izvadīšanas dievkalpojumu, es sākumā gribēju atteikties, jo zināju, ka tas būs grūti. Mamma to labi saprata, toties ļoti vēlējās, lai viņu izvadītu līdzīgi kā tēvu. Mamma visu bija ļoti labi izplānojusi. Ko viņa vēlējās vilkt mugurā, kādas dziesmas dziedāt, kurus noteikti jāaicina, kādā veidā vēlas dievkalpojumu. Mamma vienmēr labi plānoja. Bet neviens nevar plānot savas nāves dienu. Neviens nevar zināt, kad viņš mirs. Bet mēs visi zinām, ka kādreiz mēs visi mirsim. Neviens nav izsprucis no nāves nagiem. Mums atliek vairākas alternatīvas: ignorēt patiesību, ka mēs arī reiz mirsim; baidīties no tā; vai pieņemt to un sagatavoties tam. Bībele pamāca mums: Apkop savu namu, jo tu mirsi. Lai jūsu gurni ir apjozti un sveces spīdošas; esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai viņš nāk vakarā, vai nakts vidū, vai pirmajos gaiļos, vai rītā, lai viņš nākdams jūs neatrod guļam /2Ķēn 20:1, Lk 12:35,37-38/. Mamma sagatavoja savu namu, apjoza gurnus, un lika svecēm spītēt līdz galam.

Vairāki cilvēki šajās dienās ir man teikuši, ka mamma bija "gaišs" cilvēks, labs cilvēks, izpalīdzīgs cilvēks. Par šiem izteikumiem es esmu ļoti pateicīgs, un šie vārdi dara šo grūto brīdi vieglāku. Toties, vairāki arī izteikuši izbrīnu par to, cik mamma bija mierīga, pieņemot savu nāvi, un kā viņa par to varēja tik brīvi runāt un plānot visu. Daži kļūdaini minēja, ka tā esot rietumu domāšana, kamēr citi pareizi teica, ka tā bija viņas ticība, kas deva drošību, mieru.

Mana mamma nebija teoloģe. Viņas zināšanas par Bībeli nebija lielas. Toties viņai bija praktiska teoloģija, kāda var būt ikvienam kristietim. Viņa lasīja Bībeli katru dienu un lūdza Dievu no rīta un vakarā – par saviem dēliem, mazbērniem, draudzi, draugiem. Viņas slimībai progresējot, visvairāk viņai sāpēja sirds par divām lietām, ka viņa nevarēja vairs piedalīties dievkalpojumos un vairs nespēja apciemot un palīdzēt saviem aprūpējamiem, kuri drīzāk bija labi draugi, nekā diakonijas objekti.

Ticība Kristus uzvarai par nāvi, deva manai mammai drosmi skatīties nāvei acīs, un teikt līdz ar Ījabu Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu /Īj 19:25-26/. Mamma zināja, kas viņai deva dzīvību, un tādēļ zināja, kas viņai to atņems, un tādejādi, kas viņas dzīvi tur rokās. Viņai nebija bail no nāves, jo viņa ticēja, ka Kristus viņas Pestītājs ir augšāmcēlies. Un tāpēc, ka Viņš ir dzīvs, viņa zināja, ka pēcgalā būs arī dzīva. Viņa tam ticēja, un par to nemaz nešaubījās.

Ticība nav tukša cerība, lai mēs justos labi. Ticība ir stingra paļāvība uz Dieva apsolījumiem, zinot, ka šai pasaulē mums būs vilšanās, bēdas, grūtības, bet, ka Dievs mūs nekad, un nekādā gadījumā nepievils. Varbūt mums būs jāiet caur uguni un ūdeni, bet Dievs Kristū mūs nekad neatstās. Jo mēs esam Viņa bērni.

Bija divas lietas par ko mamma vēlējas, lai es saku uzrunā – pirmā ir, ka viņa mīlēja savus dēlus, un darīja visu, lai viņiem būtu labāk nekā viņai pašai bija. Mamma man arī mācīja par to, kas ir mīlestība. Īsta mīlestība nav tikai emocijas, bet mīlestība ved uz konkrētu rīcību.

Otra bija, lai es runāju par Dievu. Līdzīgi, kā es, Rasmas dēls saņēmu savu miesu viņas miesās, un tā mēs esam radinieki, tā mamma saņēma savas miesas no savas mammas. Tā tas ir ar mums visiem. Mēs kļūstam cilvēki no savas mammas. Bībele saka Tu [Dievs] mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās /Ps 139:13/. Vēl vairāk, kā tas ir ar mums, tā tas ir ar Dieva Dēlu – Jēzu. Jēzus saņēma savas miesas no savas mammas, Jaunavas Marijas, un kļuva cilvēks uz mūžīgiem laikiem. Un Kristus savās mātes dotajās miesās tika tiesāts, sists krustā, nomira un tika guldīts kapā, bet trešajā dienā Viņš augšāmcēlās, un tagad sēž pie Tēva labās rokas godībā. Ziemsvētkos un katrā reizē, kad svinam Vakarēdienu mēs pieminam faktu, ka Dievs kļuva cilvēks caur Kristus mātes miesām, bet šodien manas mammas bēru dienā vēlos uzsvērt, ka tajās pašās miesās kurās Kristus mira, Viņš arī augšāmcēlās. Un tas ir nozīmīgi mums, jo kā skan Atanāzijas ticības apliecībā, ka Kristū cilvēcība ir uzņemta Dievā. Caur kristībām, mūsu mirstīgā miesa tiek uzņemta Dievā. Tādēļ, mēs varam droši liecināt, ka Viņš mūs neatstās, jo Viņš ir savienojis savu dabu ar mūsējo.

Mammas papīros es atradu mazu lapiņu, ko viņa nēsāja sev līdzi, kur bija ar viņas roku rakstīts citāts no Jesajas grāmatas 41. nodaļas, 10.pants: Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!" /Jes 41:10/.

Ticība Trīsvienīgajam Dievam – Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, bija mammas stipruma avots. Par to es nešaubos. Lai Dievs dod mums tādu pašu pārliecību, un tādu pašu drosmi skatīties nāvei acīs un teikt – tev nav varas pār mani, jo mans Glābējs ir dzīvs. Āmen.

Drukāt E-pasta adrese

Latvijas gredzens

Nameja gredzens

Tā nu es biju...

staigādams pa Ņūorleānas Franču kvartālu, ar kādu Latvijas krekliņu mugurā, kad, nez no kurienes, kāda jauna dāma pieskrēja pie manis un uzsauca, "Parādiet man gredzenu! Parādiet man gredzenu!

Varbūt tu esi to pamanījis drauga rokā. Varbūt jūs pats to valkā savā rokā. Varbūt jums ir ticis vaicāts, vai jūs gribat zināt: kas tas ir un ko tas nozīmē? Ja tu vēl neesi uzminējis, es runāju par ļoti sevišku gredzenu, kuru gandrīz visi latvieši valkā: Nameja gredzens

This article appeared in a college newsletter many years ago in response to the many questions I received regarding my own Namejs.

Continue Reading

Drukāt E-pasta adrese

Lai šī vietne pienācīgi darbotos, mēs jūsu ierīcē izvietojam sīkdatnes (cookies). Lietojot šo vietni, jūs piekrītat sīkfailu izmantošanai.